Marta sākumā “Māmiņu-mazuļu klubiņā” daudz interesantu lietu uzzinājām par pirts rituāliem, kas attiecas uz pavisam maziem un ne tik maziem ķipariem! Pirtslietu gudrībās ar mums dalījās pieredzējusī pirtniece Kristīne Šišlova, kura ikdienā saimnieko savā pirtiņā “Vidussala” Līvānu novadā, Turku pagastā.

Nav noslēpums, ka ar pirtī iešanu saistās daudz dažādu rituālu, kuru mērķis ir ne tikai fiziskā ķermeņa attīrīšana, bet arī iekšējās gara pasaules sakārtošana. Mazuli ar pirtiņu var sākt iepazīstināt viņam vēl esot mammas puncī. Arī pašu pirtiņu Kristīne tēlaini salīdzina ar māmiņas klēpi – silta, mierīga, noslēgta telpa, un, ja vēl kāds tevi apčubina, kas var būt labāk!

Nav noteikta vecuma, kad zīdaini pirmoreiz vest uz pirtiņu, te vecāki paļaujas uz savām sajūtām: kāds pagaida, kamēr bērniņš paaugas, kāds radina jau no pirmajām dienām, tiklīdz nabiņa sadzijusi. Galvenais nosacījums viennozīmīgi ir paša mazuļa labsajūta un tas, lai pirtiņa nebūtu par karstu. Arī pirtošanās ilgumu nosaka pats bērniņš – kādam patiks ilgāku laiku uzturēties uz lāviņas, kāds jau visai drīz prasīsies ārā. Ar varu neko uzspiest nedrīkst!

Mazuļa maigajai ādiņai Kristīne iesaka lietot liepu slotiņu, jo tās lapas ir mīkstas un maigas. Taču, kad mazais jau kļuvis par rūdītu pirtī gājēju, derēs arī citas slotiņas.

Daudz dzirdēts par tā saukto “saru dzīšanas” rituālu, ko veic pirtī. Patiesībā tie ir sierveida ziedes dziedzeri, kas mammas puncī aizsargā bērniņa ādu no atmiekšķēšanās, bet pēc bērniņa piedzimšanas savu darbību izbeidz, un ar laiku paši uzsūcas. Tomēr valda uzskats, ka kņudinošā un kairinošā sajūta “sariņu” dēļ dara bērniņu gražīgu un raudulīgu, tādēļ arī nepieciešams tos izdzīt. Un patiešām pirts siltais un mitrais gaiss, apvienojumā ar ūdens procedūrām un masāžu veicina ātrāku atbrīvošanos no šiem zemādas veidojumiem, kas pirmajā brīdī pēc iznākšanas ādas virspusē, tik tiešām izskatās līdzīgi sariņiem.

Ja esat nolēmuši “dzīt sarus”, vadoties pēc senču tradīcijām, tas patiešām var izvērsties par īpašu kopābūšanas mirkli mazulim un vecākiem, jo, kā norāda pirtniece, bez visa iepriekš minētā, tas ir brīdis, kad bērniņš saņem svētību un laba vēlējumus no saviem mīļajiem. Tas ir vesels rituāls, kurā katrai darbībai ir sava īpaša nozīme. Taču, ja neesat to darījuši, Kristīne smaidot mierina – vesela paaudze ir izaugusi bez saru dzīšanas un visi dzīvi, veseli.

Tāpat Kristīnes pieredze liecina, ka pirtiņa var efektīvi aizstāt psihoterapeita seansu. Nu, kur vēl, piemēram, četrus, piecus gadus vecs bērns var bez bažām ar slotiņu nopērt mammu vai tēti, tādējādi izlādējot sakrājušās dusmas, aizvainojumu, kas it ātri pārvēršas mīļā apčubināšanā; vai arī mamma – nopērt tēti (un otrādi) un galu galā abi iznākt priecīgi!

Galvenais atcerēties – pirtī iešana tas ir process, kas jāizbauda!

Paldies Kristīnei par interesanto sarunu! J